Gredzens uz zeltneša

Svētā Jāņa kungs ir pensionēts skolotājs. Kad viņam bija 62 gadi, sākotnējā skola viņu pievīla un atgriezās darbā. Viņš galvenokārt veica dažus mājturības darbus. Daudzi cilvēki šaubījās par skolas praksi. Darbspējīgu skolotāju ir daudz, tad kāpēc uztraukties ar kārtējo sirmgalvi ​​ap 60 gadiem? Taču drīz cilvēku šaubas tika kliedētas. St John strādā tikpat labi kā jebkurš cits. Viņam ir ātra domāšana un izcila daiļrunība. Viņa galds vienmēr ir sakārtots. Viņa glabātās lietas tiek marķētas un pēc tam atzīmētas uzskaites grāmatā. Viņš jauniešiem bieži atgādina: "Sveiks, jaunekli, ir pienācis laiks atdot grāmatu, kuru aizņēmies pagājušajā reizē." Viņa atmiņa arī ir laba.

Drīz kāds atklāja pavedienu. Pirmā lieta, ko St John kungs dara, katru dienu ierodoties birojā, ir dzert ūdeni. Tad viņš no portfeļa izņem mazu pudelīti, ieber mutē sauju zāļu un paceļ kaklu, lai padotu ūdeni. Viņa vecie kolēģi visi to zina. Tas bija ieradums, bet tagad visi atklāja, ka pēc tam, kad viņš iegāja birojā, viņš bieži vispirms dzēra ūdeni un pēc tam piezvanīja savai sievai Lunai, man mājās ir zāles, lūdzu, atnesiet tās man. Luna parādījās kabinetā pēc tam, kad man bija stunda, un viņa Viņa sejas izteiksme bija nedaudz dusmīga, un viņš nelaipni pasniedza viņam zāles, bet viņam bija vienalga. Viņš paskatījās uz sievas seju, hehe, pasmaidīja un pateica paldies. Lunas sejas krāsa bija nedaudz bāla, un viņas mati bija sausi.

Noskatījusies, kā viņš pabeidz zāles, Luna pagriezās un aizgāja, nesasveicinājos ar citiem kolēģiem, tāpēc es viņu ķircināju: "Neaizmirsti nākamreiz paņemt līdzi zāles."

Citreiz vēl spoži spīdēja saule, kad Lunai piezvanīja svētais Jānis, taču desmit minūšu laikā pēc telefona nolikšanas debesis apmākušās un uzreiz sāka līt. Kad svētais Jānis panikā skatījās pa logu un turpināja zvanīt uz mājām, neviens neatbildēja. Viņš steigšus atvēra skapi, izņēma sauju un grasījās iet ārā, taču durvis atvērās un pie kabineta durvīm parādījās Luna, izmirkusi līdz ādai. Svētais Jānis nāca pie viņa ar pilnīgu kaunu kā bērns, kurš bija izdarījis kaut ko sliktu. Kad Luna grasījās to viņam nodot, viņa arī teica: "Tu aizmāršīgais spoks." Lai gan Luna bija izmirkusi, viņš joprojām skatījās uz viņu kā parasti. Pirms došanās ceļā viņš lūdza Sentdžonu izdzert zāles. Gadu gaitā viņi abi bija rūpējušies un mīlējuši viens otru. Tikai tāpēc, ka viņi nēsā vienu un to pašu gredzenu uz zeltneša. Šis klasiskais gredzens ir bijis kopā ar viņiem jau 40 gadus, sasaistot viņu sirdis un cieši paļaujoties uz viņiem!

Laime nozīmē, ka tad, kad kaisle izgaist un seja noveco, rokas, kas tevi tur bez nožēlas, joprojām ir tur; sirds, kas nekad neatskatās atpakaļ, joprojām ir ar jums; mīlestība, kas nekad neatdziest, joprojām ir tā, kas jūs sasilda.